Jolanta Reihmane: vēlos žonglēt ar vairākām bumbiņām!

Jolanta Reihmane ir stiliste, make – up un matu kopšanas speciāliste. Latvijā mēs viņu vairāk pazīstam pēc publikācijām presē un uzstāšanās televīzijā par matu kopšanu, bet Jolanta ,kā stiliste un pasniedzēja ir strādājusi tādās pilsētās, kā Tokija, Ņujorka, Londona , Parīze, Vīne, Berlīne, neskaitāmas Zviedrijas un Norvēģijas pilsētās, arī Tallinā un Brjanskā.
Tiekamies skaistā jūlija dienā, Jolanta uz interviju ierodas, kā vienmēr, starojoša un dzīvespriecīga, bet saruna mums veidojas diezgan nopietna – par darbu, izglītību, vienkārši par dzīvi...

Kā ir veidojies Tavs karjeras ceļš? Kā esi nonākusi līdz profesijai, kurā šobrīd strādā?

Cilvēks sāk veidoties nevis skolā vai augstskolā, bet daudz agrāk. Ir teorija, ka bērns vēl mātes miesās pēdējos mēnešus visu dzird un jūt. Mamma, mani gaidot, strādāja pie Mākslas akadēmijas diplomdarba, es piedzimu tikai dažas dienas pēc tā aizstāvēšanas. Tātad mākslu sevī esmu uzsūkusi jau pirms savas dzimšanas.
Interesanti, ka savā pirmajā dzīves gadā uz grāmatu vākiem veidoju savus pirmos „ mākslas darbus” , kas līdzinājās Goijas darbiem ( mamma diplomdarbu rakstīja par Goiju), un tieši tiem darbiem, kas diplomdarbā tika ietverti dažas dienas pirms manas nākšanas pasaulē. Par šo mistiku mamma pat nedaudz sabijās...
Vēlāk, kad mamma jau strādāja Mākslas akadēmijā par pasniedzēju, es, bērns būdama, aizslēpusies aiz noputējušām kolonnām, zīmēju garāmejošo cilvēku portretus. Katedras laborante manus darbus izlika katedrā pie sienas, līdz ar to, sarīkojot manu pirmo personālizstādi. Mammai gan par to sanāca nelielas nepatikšanas, jo bērns ir kā karikatūrists – ko viņš redz, to arī zīmē. Ja cilvēkam ir liels deguns, tad tāds tas arī tiek attēlots, ja viņam ir šauri pleci un plata apakšdaļa, tad bērns to trijstūri arī zīmē. Līdz ar to manai pirmajai personālizstādei bija vairāk kritikas, nekā atzinības.
Arī savu pirmo ilustrēto grāmatu „ Mākslinieks arī ira cilvēks” uzrakstīju sešu gadu vecumā.
Lai veidotu make – up, ir jābūt , kā māksliniekam, jau iedzimtai izjūtai. Tāpat arī ar svešvalodām – kāds pabeidz trīs mēnešu kursus un saka, ka neko nav iemācījies, turpretī cits pie tā paša pasniedzēja ir ieguvis labu pamatu, ir apmierināts un aiziet trallinādams.

Vai atceries, par ko gribēji kļūt sešu gadu vecumā?

Jā ! Par stjuarti vai skolotāju ! Mana omīte ir skolotāja. Jau piecu gadu vecumā es varēju sarunāties angļu valodā. Tas man nāca viegli, jo zināšanas ātri lipa klāt. Arī krieviski sāku runāt ļoti agri, kas toreiz bija pats par sevi saprotams – dzīvojām divvalodīgā zemē. Tas ir fakts, ka bērns līdz sešu gadu vecumam uztver ļoti daudz informācijas un spēj to arī apstādāt.
Tātad valodas man padevās, līdz ar to vajadzēja domāt, kur pielietot savas valodu zināšanas, daudz iespēju tajā laikā nebija, bet stjuartes darbs šķita saistošs – saskarsme ar cilvēkiem, nepārtraukta atrašanās kustībā un vēl skaisti izskaties!
Es nebūtu labs strādnieks pie konveijera, piemēram , šķirojot kartupeļus. Tas man ātri apniktu. Man patīk darbi, kuru rezultāts ir redzams tūlīt. Make – up veidošana man pašai sniedz gandarījumu un baudu. Vēl pirms piecdesmit minūtēm cilvēks bija bāls un neizteiksmīgs, bet es viņu varu padarīt acij baudāmu un pievilcīgu. Gandarījums arī par to, ka cilvēks pats ir apmierināts un priecīgs.

Neskatoties, ka esi „ svešvalodnieks” pēc izglītības, vairāk šobrīd strādā kā stilists?

Ne tikai , esmu nodibinājusi firmu „ Clear Consulting” . Mēs nodarbojamies ar konsultēšanu . Palīdzam šajā krīzes situācijā firmām mārketinga plāna izveidē, veicam tirgus izpēti, plānojam reklāmas aktivitātes.
Paralēli konsultēju, kā stilists – sākot, no individuālā stila izveides, piemēram , cilvēkam, kuram ir mainījies sociālais stāvoklis, tāpat organizēju kursus un seminārus, pielāgojoties attiecīgai auditorijai – vai tās ir jaunas meitenes, vai jau pieaugušas sievietes. Mācu viņām apgūt pareiza make – up veidošanas principus, etiķeti.
Nenoliedzami man ļoti ir palīdzējušas svešvalodas zināšanas, kā arī vispusīgās zināšanas, kas iegūtas skolā, tā laika izglītības sistēmā.
Nav noslēpums, ka ārzemēs pārsvarā cilvēkiem ir ļoti šaurs interešu loks, arī zināšanas aprobežojās tikai ap vienu konkrētu nozari. Arī Latvijā jau vērojama līdzīga tendence. Kā var būt, ka deviņpadsmit gadīgs jaunietis nezina, kas ir Šekspīrs vai Pikaso ! Kā atbildi, no viņa var sagaidīt – es jau tos visus jaunos nezinu...
Tāpat arī svešvārdu vārdnīca ir tik augstā plauktā! Vienīgie svešvārdi, kuri zināmi ir sadisms, mazohisms un egoisms.

Kā tu nokļuvi Zviedrijā?

Jau augstskolā mācoties, strādāju ārlietu ministrijā, kur lieti noderēja manas angļu valodas zināšanas. Tās es varēju papildināt, jo diendienā valodu izmantoju praksē. Tajā laikā kārtoju dokumentāciju, kas bija saistīta ar ārzemnieku ierašanos toreizējā padomju Latvijā, arī visu , kas saistīts ar viesnīcu rezervāciju ( šo jautājumu toreiz kārtoja tikai ar valsts iestāžu palīdzību ) . Tā es arī rezervēju viesnīcu cilvēkam, kurā vēlāk iemīlējos.
Iemīlēšanās periods bija jauks laiks, taču mēs abi ar Gunāru bijām precējušies un nolēmām, ka nevar pakļauties sirdij, bet jāklausa prātam. Tomēr pēc laika sapratām, ka jūtas ir stipras un īstas. Tā kā Gunārs nevarēja pārcelties uz dzīvi šeit, tad bija jāpieņem lēmums, un es pārcēlos uz Zviedriju.

Kur juties labāk?

Man patīk multikulturāla vide . Cilvēki paši uzliek sev dažādus rāmjus un šķēršļus, pēc tam paši tiem varonīgi cenšas tikt pāri. Cilvēks piedzimst brīvs, bet dzīves laikā mums patīk sev uzlikt dažādus ierobežojumus.
Es māku izkāpt no šīs iedomātās smilšukastes rāmjiem, man patīk nodarboties ar daudzām lietām – te es radu mirkļa mākslu – veidoju grimu, te atkal līdz ausīm esmu iekšā grāmatvedībā un ekonomikā, esmu veidojusi arī horeogrāfiju, tērpu dizainu.
Esmu kā žonglieris. Man rokā ir vairākas bumbiņas un es ar tām žonglēju. Citam tas iespējams radītu haosu, manī tas rada harmoniju.
Disharmoniju manī radītu situācija, ja visas lietas būtu pabeigtas, un rokā palikusi tikai viena bumbiņa. Tad man radīsies jautājumi. Es nevienam neesmu vajadzīga? Bez manis šī pasaule var iztikt? Man, kā mērkaķa gadā dzimušam aunam, tas būtu pirmais solis uz personības degradāciju.

Vai tev ir kāds sapnis, ko noteikti vēlies piepildīt?

Man nav tāda viena liela sapņa, tāpat, kā, manā izpratne, nav lielas laimes. Laime sastāv no daudz mazām laimītēm.
Tāpat ar lielo sapni – piemēram, kļūt par kosmonautu vai vēlēties, lai pasaulē valdītu miers – tāda man nav, jo es saprotu, ka tā ir utopija. Man šķiet, ka katru dienu ir jābūt kādam mini sapnītim. Tas var būtu tīri merkantīls, attiecināms uz personisko dzīvi, varbūt pat mietpilsonisks. No tā nav jābaidās, jo cilvēka ego ir pietiekoši stiprs, kas arī ir mūsu bīdītājspēks.

Kāds ir tavs skaistuma noslēpums?

Man patiešām nav nekādu noslēpumu. Krēmus lietoju ļoti maz un sevi ar īpašām procedūrām nelutinu.

Kam ir jābūt, lai veiksmīgi sāktos diena?

Ļoti vienkārši. Tā ir glāze remdena ūdens. Nepareizi ir, izdzirdot modinātājzvanu, uzreiz lekt laukā no gultas un dzert kafiju. Organisms vēl nav pamodies, bet jau tiek pakļauts stresam.
Kad ūdensglāze izdzerta, nesteidzoties pagatavoju rīta kafiju, paskatos ziņas, sakārtoju domās šīsdienas darāmos darbus. Ja rīts sākas mierīgi, arī diena būs nesaraustīta un harmoniska.

Kā šobrīd redzi Latvijas sievietes?

Vienmēr esmu bijusi ļoti labās domās par mūsu sievietēm , un nekas manos uzskatos nav mainījies. Latvietes visos laikos ir izcēlušās ar to, ka centušās būt skaistas. Arī grūtos ekonomiskos apstākļos. Viņai mājās var būt nenomainīti radiatori vai nenomainīti kaut kādi slēdži, bet viņa neizies sabiedrībā ar izspūrušu galvu vai nevīžīgā apģērbā.
Vēlējums mūsu sievietēm – mīliet sevi arī šajos psiholoģiski grūtajos laikos !

Tādu pašu jautājumu vēlos uzdot arī par latviešu vīriešiem.

Es negribētu viņus salīdzināt pēc nacionālās piederības. Tikpat labi armēnis var dzīvot ASV. Kā mēs par viņu runāsim? Kā par armēni vai kā par amerikāni? Mans pirmais vīrs bija krievu tautības, pēc tam 16 gadu kopdzīve ar zviedru, tagad man sesto gadu ir attiecības ar latvieti, pirmo latvieti manā mūžā. Ir svarīgi, kas vīrietim prātā un sirdī. Protams, neskādē arī glīts iepakojums.  Iekšējo inteliģenci nevar apgūt nevienos kursos, tas nāk līdzi mūsu hromosomu komplektā, tāpat kā labestība.

Tu pati esi ļoti gaišs un pozitīvs cilvēks, vai kādreiz arī skumsti?

Jā, laikam esmu pārāk emocionāla. Bieži vien lienu ne savos karos, ne savās kaujās. Vienmēr iestājos par taisnību un bieži dabūju pa galvu no abām pusēm. Sev tāpēc gribētu novēlēt mazāk jaukties citu problēmās. Par skumšanu. Ko tā dos? Nē , es neskumstu! Ilgojos gan! Pēc mīļotā cilvēka, pēc mīļajiem suņiem. Ja jūtu, ka no mugurpuses cenšas pielavīties kāda skumja, tad sāku darīt kaut ko fizisku – saimniekoju, tīru, laistu zālāju.

Vai tu esi stipra sieviete?

Nē, es tā neuzskatu. Stiprs kādreiz var būt paštaisns. Un paštaisnums ir pussolis no egoisma.